Jūs teiksit, viņš vēl arvien nežēlīgs — tas var būt — tikai nesakiet, ka viņš ir kļuvis gļēvs. Nekur duncis nesēd tik vaļīgi makstī kā Romā.
Seno romiešu sauciens svētkos bija: «Kristīgos lauvām!" Viņu karnevāla sauciens mūsdienās ir: «Nāvi abata kungam!", «Nāvi daiļajai princesei!"
Un reizi par visām reizēm ir jāizbeidz smieklīgie apgalvojumi par itāļu mīkstčaulību. Mēs jau teicām: itālis pakļaujas nevis cilvēkiem, bet gan idejām.
No visām Itālijas tautiņām ņemsim to, kurai vissliktākā slava — ņemsim neapoletānieti — viņš bēg ar Ferdinandu, viņš bēg ar Miratu, viņš bēg ar Fransuā, un Fransuā vēl saka savam mirstošajam dēlam, kas bieži mīlēja mainīt uniformas: „Vcstite di bianco, vestite do rosso, fuggirono sempre" — vai tie bija ģērbti balti vai sarkani, viņi bēga vienā bēgšanā.
Jā, viņi vienmēr bēga, kad tie sekoja Ferdinandam uz Romu, Miratam uz Tolentino vai Fransuā uz Abruci — viņi bēga tāpēc, ka bija pieķērušies cilvēkam, tāpēc, ka viņi paši nezināja, kāpēc tam seko un beidzot
tāpēc, ka šinī cilvēkā nebija nekādas idejas, un ja ari bija, tad tā bija negatīva un nepieņemama
Bet ja neapolieši iekaist par savu ideju, tad paskatieties, kā viņi cīnās!
Šampionē trīs dienas nevar ietikt Neapolē. Kas aiztāv Neapoli? Lacaroni. Un kādi ir Neapoles aizstāvju ieroči? Akmeņi un rungas.