Viņa priekšā stājās Nikolo Palemba.

—            Nosauc man tavus līdzzinātājus, vai arī tu mirsi, — viņam teica Speciāle. ~

—   Mirt es varu arī bez tevis, — atcirta viņam Palemba.

Un tā kā spiedīgās tveices dēļ logs bija atvērts, viņš izrāvās no abu žandarmu rokām, metās ārā uz ielas un uz bruģa pāršķēla galvu.

—           Ar ko tu nodarbojies karaļa Ferdinanda laikā? — jautāja Speciāle Čirillo.

—   Es biju ārsts, — tas atbildēja.

—• Un pie republikāņiem?

—  Tautas priekšstāvis.

—   Un tagad, manā priekšā stāvot, kas tu esi?

—   Tavā priekšā, nelieti, es esmu — varonis.

Abus uz pakāršanu notiesātos, Čirillo un Pagāno, reizē veda uz karātavām. Tur nonākuši, viņi sāka atrīdēties, kuram pirmajam jāmirst; tā kā neviens negribēja piekāpties, tie izlozēja ar salmiņiem. Pagāno izvilka īsāko, paspieda vēl Čirillo roku, iesprauda salmiņu starp zobiem un smaidīdams droši uzkāpa pa kauna staba trepēm.

Pats par sevi saprotams, ka Čirillo viņam turp sekoja un mira tikpat varonīgi kā Pagāno.

Hektors Karafa ir notiesāts uz giljotīnu; viņš nonāk pie ešafota, kur tam apjautājas, vai viņam neesot vēl kāda vēlēšanās.

—           Jā, — atbild Karafa, — es vēlos, lai mani giljotinē augšpēdus, ka varu redzēt asmeni krītam.

Viņu piesēja pie dēļa uz muguras un nevis uz vēdera.