Un kad kalambriešu armija, ko vada kāds kardināls, spiež Šampionē atkāpties; kad bendēm nemaksā vairs par katru nocirsto galvu, bet mēnešalgu, jo galvu krīt pārāk daudz — paskatieties tad, kā prot mirt Neapolē!

Sāksim ar Karačiolo — šo astoņdesmit gadus veco admirāli, varoni ar sniegbaltiem matiem. Gaidīdams Nelsona spriedumu, viņš pastaigājas uz Minervas klāja, un pastaigādamies izskaidro jaunam virsniekam, kādā ziņā angļu kuģi savā konstrukcijā ir pārāki par itāļu kuģiem.

Sarunā viņus pārtrauc, lai tam pasludinātu nāves spriedumu. Viņš ir notiesāts uz pakāršanu, saprotiet, tā nav tikai nāve, bet — kauna pilna nāve. Smaidīdams viņš noklausās protokolu un bez mazākās trīsas balsi atkal .griežas pie jaunā cilvēka.

—           Es jau jums teicu, — viņš turpināja, — ka, salīdzinot ar mūsējiem, angļu kuģu lielā priekšrocība ir tā, ka tiem virs ūdens ir maz koka, bet daudz buru.

Desmit minūtes vēlāk viņa ķermenis šūpojās pie rājas — kā vispēdīgā Tunisas vai Alžiras pirāta miesas. Nodibinātā karaliskā padome darbojās nepārtraukti.

Tā bija pilnvarota attaisnot vai piespriest nāvessodu.

Spriedums tika izpildīts vēl tai pašā dienā. Padomes sēdes notika otrā stāvā un tās priekšsēdētājs bija kāds nelietis vārdā Speciāle.