Ap vidu šinī masā, kuru plata sudraboti mirdzoša lenta — Arno upe — dalīja divās nevienlīdzīgās daļās, viņš būtu ieraudzījis šinī jumtu jūrā kā milzīgas valzivs vienu otrai līdzās peldam divas varenākās Florences celtnes, Arnolfo Dihapo roku vadītas: Ziedubagātas Dievmātes katedrāli un pilsētas maģistrāta palaco, kas tagad saucas Vecā Pils.

Līdzās Santa Trinita laukumam Leanoli un Čipolle ielu stūrī milzīgām, tumsā nogrimušām kapenēm līdzīgā masīvā celtnē viņš būtu pazinis Stroci pili ar tās dzelzī kaltām durvīm, gredzeniem un lāpturiem.

Trīs gaišākie plankumi bija:

Katedrāles laukums, kur hercoga Aleksandra kareivju pūlis, kas sastāvēja no visu zemju sbiriem,*starp kuriem pārsvarā bija spāņi un vācieši, kafejnīcu priekšā, kā tas Florencē parasts, līksmi tērēja saņemto algu, ko tiem hercoga vārdā bija izmaksājis viņu vadonis Aleksandrs

Tiesas un p licijas kalpotāji agrāko laiku pāvestu baznīcas valstī.

Vitelli, kurā tēvs, Pāvils Vitelli, pirms diviem gadiem kādas sacelšanās laikā bija ticis nogalināts. Plītēdami un dziedādami, kareivji bieži aizkāra vēlīnos garāmgājējus, kas, iedami savās darīšanās vai izpriecās, bija spiesti vienā vai otrā virzienā šķērsot Ziedubagātās Dievmātes laukumu.