Otra vieta bija mazā Garofāno ieliņa pie Santa Maria Novellas, kur kardināls Cibo ar serenādi uzjautrināja tā laika pazīstamo kurtizāni Lauru di Felbro, ko tas ar savu zeltu bija novīlis Frančesko Paci. Šī devība tomēr nemazināja kardināla milzīgās bagātības, jo ļaudis melsa, ka viss šis zelts tam nākot no hercoga Aleksandra, kuram galantais kardināls viņa laulātās draudzenes prombūtnes laikā bija piegādājis savu brāļa sievu marķīzi Cibo.

Beidzot, trešais apgaismotais punkts šinī tumšajā masā bija Sanabrozijo vārti, kur daži bandīti dedzināja un izlaupīja Ručellas namu, kura īpašnieks bija viens no tā laika pazīstamākajiem trimdiniekiem.

Citur visur valdīja klusums un tumsa.

Tomēr, ja īsajos starpbrīžos, kad mēness paspīdēja caur mākoņu plaisām, mūsu novērotājs gaisā būtu pametis skatienu uz Santa Kroče laukumu, viņš, atvizot bālajiem mēness stariem, vispirms būtu ieraudzījis klosteri, kas kā plašs četrstūris piegūla laukumam.

Tad Dilūvio ielas stūrī viņš būtu ievērojis aku ar lielisku dzelzs rotājumu, kādi tajos laikos visikdienišķīgajiem priekšmetiem piešķīra īstu mākslas darbu vērtību. Šī aka patiesi bija kāda bagāta Florences pilsoņa, Segio Kaporāno iedaža, viņš to bija licis izrakt sava nama priekšā, lai tā kalpotu daiļumam un citām praktiskākām vajadzībām.

Beidzot uz liela robota mūra, kas stiepās no Koči ielas līdz Torta ielai, viņš būtu pamanījis sēžam kādu cilvēku. Kājas tam nokarājās pār mūri, bet līdzās bija noliktas virvju trepes un pats viņš tik tikko bija saskatāms milzīgo koku paēnā, kuru galotnes lepni pacēlās pāri mūrim.