Pīters Džī aizdedzināja cigareti un neatbildēja.

—   Daži melnie nosaka apbrīnojami pareizi, — diplo­mātiski piezīmēja Makmērtrijs.

Viesa izturēšanās krita uz nerviem pārvaldniekam un pārējai kompānijai. Kopš tā brīža, kad šopēcpusdien bija ieradies Pīters Džī, Dīkons visādi sējās viņam klāt. Viņš apstrīdēja katru Džī vārdu un vispār izturējās rupji.

—   Varbūt tas ir tāpēc, ka Pītera dzīslās rit ķīniešu asinis, — minēja Endrū. — Jūs zināt, ka Dīkons ir aus­trālietis un austrālieši ir ļoti jutīgi pret krāsu.

—   Man arī šķiet, ka tā ir, —- piekrita Makmērtrijs. — Un tomēr tāda apcelšana nav pieļaujama, it īpaši pret tādu cilvēku kā Pīters Džī, kurš ir baltāks par pašu bal^ tāko.

Šajā ziņā pārvaldniekam bija pilnīga taisnība. Pīters Džī, šis cilvēks ar eiropiešu un aziātu asiņu sajaukumu, bija labs un gudrs. īstenībā rāmās uri godīgās ķīniešu asinis bija tās, kas apvaldīja no viņa tēva mantotās pār­steidzīgās un izvirtušās angļu asinis. Bez tam viņš bija vairāk izglītots nekā visi klātesošie, labāk par visiem ru­nāja angliski un dzīvoja ciešākā saskaņā ar džentlmeņa ideālu nekā jebkurš cits. Un, visbeidzot, viņam bija cēla dvēsele. Viņš nosodīja vardarbību, kaut gan kādreiz bija nogalinājis cilvēkus. Viņam riebās ķildas, un viņš vien­mēr vairījās no tām kā no sērgas.