Kapteinis Steplers iejaucās, lai atbalstītu Makmērtriju:
— Es atceros, kad pārgāju uz citu šoneri un devos uz Oltmcnu, melnie tūliņ pateica, ka tas esmu es. Mani nemaz nebija gaidījuši un nekādā ziņā nevarēja iedomāties, ka es būšu uz šī kuģa. Bet viņi pateica aģentam, ka kapteinis esmu es. Viņš paskatījās ar binokli un neticēja melnajiem. Tomēr viņiem bija taisnība. Vēlāk viņi man pastāstīja, ka pazinuši mani pēc tā, kā es vadu šoneri.
Dīkons neklausījās viņā un atkal sāka sieties klāt pērļu uzpircējam.
— Kā jūs pēc enkurķēdes skaņas varat zināt, ka tas ir … kā jūs viņu nosaucāt? — viņš ķildīgi vaicāja.
— Par to var spriest pēc daudzām pazīmēm, — atbildēja Pīters Džī. — To ir ļoti grūti paskaidrot. Šim nolūkam būtu vajadzīga vesela grāmata.
— Es arī tā domāju, — izsmējīgi teica Dīkons. — Paskaidrot tā, ka nekas nekļūst skaidrs, ir gaužām viegli.
— Kas grib saspēlēt bridžu? — iejautājās otrais palīgs Edijs Litls, nogaidoši skatīdamies uz klātesošajiem un grasīdamies jaukt kārtis. — Vai jūs negribat spēlēt, Pīter?
— Ja viņš spēlē, tad viņš ir lielībnieks, — atcirta Dīkons. — Man tā lielīšanās jau līdz kaklam. Mister Džī, vai jūs nebūtu tik laipns un saprotamāk nepastāstītu, kā jūs zināt, kas nupat izmeta enkuru? Pēc tam es saspē- lēšu ar jums piketu.