Viņš veda aģentu uz jauno staciju. Teica, ka vispirms iegriezīšoties Babo, bet pēc tam došoties uz Goboto. Viņam pietika laika atbraukt līdz šejienei. Es dzirdēju enkura dārdoņu. Kas cits tas var būt, ja ne Deivids Grīfs? «Gungas» kapteinis ir Do- novens, un es viņu pazīstu pārāk labi, lai pieļautu, ka viņš viens bez sava saimnieka tumsā uzdrošinājies braukt iekšā Goboto līcī. Pēc dažām minūtēm Deivids Grīfs ienāks pa šīm durvīm un teiks: «Guvutu dzer pat pār­traukumos starp divām iedzeršanām.» Es saderu uz piec­desmit mārciņām, ka tieši viņš ienāks pa šīm durvīm un teiks tieši tā: «Guvutu dzer pat pārtraukumos starp di­vām iedzeršanām.»

Dīkons kādu brīdi jutās satriekts. Pēc tam viņam sejā sakāpa asinis.

—   Tā, dabūjāt atbildi, — sacīja Makmērtrijs, labsir­dīgi iesmiedamies. — Es arī piemetīšu no savas puses pāris soverēnu.

—  Bridžs! Kas sāks? — nepacietīgi uzsauca Edijs Litls. — Nāciet šurp, Pīter!

—   Spēlējiet vien, — teica Dīkons. — Mēs ar viņu sa­rausim piketu.

—   Es labāk spēlētu bridžu, — rāmi teica Pīters Džī.

—   Vai jūs vispār spēlējat piketu?

Pērļu uzpircējs pamāja ar galvu.

—       Tad rausim vaļā! Varbūt es jums parādīšu, ka šajā lietā man ir vairāk sajēgas nekā par enkuriem.

—   Ē, pagaidiet… — iesāka Makmērtrijs.