— Spēlējiet vien bridžu, — Dīkons viņu aprāva. —Mēs dodam priekšroku piketam.
Tā Pīters Džī pret savu gribu tika ierauts spēlē, kura, kā viņš paredzēja, sagādās nepatikšanas.
— Tikai vienu roberu, — viņš teica, dalīdams kārtis.
— Uz cik lielu summu? — jautāja Dīkons.
Pīters Džī paraustīja plecus.
— Uz kādu vēlaties.
— Simts punktu — piecas mārciņas partija. Norunāts?
Pīters Džī piekrita.
— Par dubultpartiju, protams, desmit mārciņas?
— Lai būtu, — teica Pīters Džī.
Pie otra galdiņa četri spēlēja bridžu. Kapteinis Step- lers, kuram nepatika spēlēt kārtis, skatijas uz spēlmaņiem un lēja viskiju lielajās glazēs, kas stāvēja katram pie labās rokas. Makmērtrijs, ar pūlēm slēpdams bažas, ik pa brīdim pameta skatienu uz piketa spēlmaņu pusi. Viņa biedrus angļus tāpat uztrauca austrālieša izturēšanās, un viņi baidījās no kāda izlēciena. Visiem bija skaidrs, ka Dīkons uzkurina sevī naidu pret jaukteni un ka agri vai vēlu notiks sprādziens.
— Ceru, ka Pīters zaudēs, — paklusā balsī teica Makmērtrijs.
— Diezin … Ja nu viņam vienīgi nelaimējas, — atbildēja Endrū. — Piketa viņš. ir meistars. To es zinu no pieredzes.
Par to, ka Pīteram Džī veicas, varēja spriest pēc tā, cik īgni Dīkons pildīja glāzi pēc glāzes. Pirmo partiju viņš bija zaudējis, un, kā liecināja viņa paša izmestās frāzes, arī otra nesolīja neko labāku, kad pēkšņi atvērās durvis un ienāca Deivids Grīfs.