— Baidara, vai ne? Rau! Baidara gan, un tajā viens cilvēks, kas ar airi iras nemākulīgi.

Aiz vārguma un satraukuma drebēdama, vecā Bask- vahvana paslējās uz ceļiem un paraudzījās jūras klaidā.

— Namboks ar airi allaž apgājās nemākulīgi, — viņa, atmiņās kavēdamās, sapņaini murmināja un, ar roku aizēnodama acis pret sauli, vērās pār sudrabā virmojošajiem ūdeņiem. — Namboks allaž bija nemākulīgs. Es atminos …

Bet sievietes un bērni sāka skaļi smieties, un smieklos skanēja labvēlīga zobgalība; vecās sievas balss kļuva klusāka un klusāka, līdz pēdīgi lūpas kustējās bez skaņas.

Kugahs pacēla sirmo galvu no grebjamā kaula un sekoja viņas skatienam. Baidara turēja kursu uz krastu, kaut gan reizēm stipri novirzījās uz vienu vai otru pusi. Iekšā sēdētājs īrās vairāk ar spēku nekā ar veiklību, tāpēc krastam tuvojās līkloču līnijā, it kā izvēlēdamies lielākās pretestības ceļu. Kugaha galva atkal noslīga pār darbu — uz valzirga ilkņa, ko turēja starp ceļiem, viņš iegreba zivs muguras spuru — tādas zivs, kāda it nekad nav peldējusi pa jūrām.

— Droši vien tas cilvēks ir no kaimiņu ciemata, — viņš pēdīgi ieminējās, — viņš brauc pie manis mācīties izgriezt kaulā rakstus. Tas ir ļoti nemākulīgs cilvēks. Viņš nekad neiemācīsies.

— Tas ir Namboks, — vecā Baskvahvana atkārtoja. — Vai gan es nepazīšu savu dēlu? — viņa spalgā balsī noprasīja. — Es saku un teikšu vēl: tas ir Namboks.

— Tā tu esi teikusi jau daudzas vasaras, — kāda no sievietēm laipni pārmeta. — Tikko ledus izgājis no jūras, tu jau sēdi un vēro augām dienām un, tikko ieraugi kādu laivu, tā saki: «Tas ir Namboks.» Namboks ir miris, ak, Baskvahvana, un mirušie neatgriežas. Nav iespējams, ka mirušie atgrieztos.

— Namboks! — sirmgalve iebrēcās tik skaļi un skanīgi, ka visi ciematnieki satrūkušies paskatījās uz viņu.

Ar mokām Baskvahvana pietrausās kājās un steberēja pa smiltīm lejup.