Baidara sagriezās ar sānu pret krastu, un atplūstošās bangas ik brīdi draudēja to piegāzt ar ūdeni, taču viens no kailajiem puišeļiem ieskrēja ūdenī un izvilka laivas priekšgalu augstu krasta smiltīs. Cilvēks piecēlās kājās un, it kā ko meklēdams, pārlaida skatienu rindā stāvošajiem ciematniekiem. Netīrs, pagalam nonēsāts svītrains svīteris vaļīgi karājās ap viņa platajiem pleciem, ap kaklu kā jūrniekiem bija apsiets sarkans katūna lakatiņš. Ietērpu papildināja zvejnieka berete uz īsi apcirptās galvas, dun- griņi un smagi nemītas ādas zābaki.
Taču tik un tā viņš šķita apbrīnojama parādība šiem vienkāršajiem zvejniekiem no lielas Jukonas Deltas, jo tie, visu mūžu raudzīdamies Beringa jūrā, šai laikā bija redzējuši tikai divus baltos cilvēkus — tautas skaitītāju un nomaldījušos jezuītu priesteri. Viņi bija nabadzīgi ļautiņi, jo viņiem nebija ne zelta zemes dzīlēs, ne vērtīgu zvērādu pārdošanai, tāpēc baltie šeit nerādīja ne acu. Bez tam arī Jukona gadu tūkstošiem ilgi bija skalojusi jūrā sanešus no Aļaskas pussalas, līdz pēdīgi kuģi jau uzskrēja sēklī, kad zeme pie apvāršņa vēl nemaz nebija redzama. Tālab no purvainās piekrastes, ko saposmoja gari līči un apjoza neskaitāmu dūņainu salu arhipelāgi, balto cilvēku kuģi vairījās, un zvejnieku ciltis pat nezināja, ka tādi vispār ir pasaulē.
Kugahs, Ilkņu Grebējs, pēkšņi sāka steigšus kāpties atpakaļ, aizmetināja kāju pats aiz sava spieķa un novēlās zemē.
— Namboks! — viņš izsaucās, visiem spēkiem ķepurodamies, lai tiktu kājās. — Namboks, kuru vējš aizdzina jūrā, ir atgriezies!