Pagāja stunda, otra, Namboks gulēja, bet vīri vēl arvien apspriedās. Vakara saule slīga uz ziemeļrietumiem un ap vienpadsmitiem apstājās gandrīz tieši ziemeļu pamalē. Tad vecākais un kaulu grebējs aizgāja no sapulces un pamodināja Namboku. Tas blisinādamies pavērās viņu sejās un pagriezās uz sāna, lai gulētu tālāk. Opikvons satvēra viņu aiz pleca un mierīgi, bet noteikti purināja tikmēr, kamēr viņš nāca pie atmaņas.

— Mosties, Nambok, celies augšā! — Opikvons pavēlēja. — Ir laiks.

— Vai atkal dzīres? — Namboks atsaucās. — Nē, es neesmu izsalcis. Ēdiet vien paši un ļaujiet man gulēt.

— Laiks doties projām! — Kugalis ierēcās.

Taču Opikvons runāja mierīgāk.

— Tu biji mans baidaras biedrs, kad bijām vēl zēni, — viņš teica. — Kopīgi mēs pirmo reizi izgājām roņu medībās un vilkām lašus no venteriem. Un tu, Nambok, mani izrāvi atpakaļ pie dzīvības, kad jūra bija sakļāvusies virs manis un straume mani vilka dziļumā pie melnajām klintīm. Kopā mēs badojāmies un drebinājāmies salā, un saritinājušies mēs gulējām zem vienas zvērādas, cieši kopā saspiedušies. Aiz tā visa un arī tāpēc, ka bijām draugi, mani rūgti apbēdina tas, ka tagad tu esi tāds melis. Mēs nespējam saprast, un galvas mums apdullušas no visa, ko tu stāstīji. Tas nav labi, un tālab sapulcē tapa daudz pārspriests. Tā nu mēs izlēmām sūtīt tevi projām, lai mūsu galvas paliktu skaidras un spirgtas un lai tās nemulsinātu stāsti par neizskaidrojamām lietām.

— Visas lietas, par kurām tu stāstīji, ir ēnas, — Ku- galis pārņēma sarunas pavedienu. — Tu tās atnesi no ēnu pasaules, un uz ēnu pasauli tev tās jāaizved atpakaļ. Tava baidara ir sagatavota, un ciltsļaudis gaida. Viņi nevar aiziet gulēt, pirms tu neesi projām.