— Būtu tu griezis pavisam sīkus robiņus, — Kugahs pārmetoši teica, — tad tu būtu varējis atnest mums šo vēstījumu.

— Griezis sīkus robiņus! — Namboks dusmas uzbrēca. — Paklausies Kugah, tu, kas greb kaulā! Ja arī es būtu griezis vissikākos robiņus, tik un tā nebūtu pieticis ne ar vienu spieķi, ne ar divdesmit spieķiem, — nē, nepietiktu ar visiem jūras izskalotajiem kokiem piekrastē starp kaimiņu ciematu un mūsējo. Un, ja arī jūsu visu, ieskaitot pat sievietes un bērnus, būtu divdesmit reižu vairāk un ja katram būtu divdesmit roku un katrā rokā pa spieķim un duncim, — tikpat jūs nespētu iegriezt robiņus par visiem cilvēkiem, ko es tur sastapu, tik daudz viņu bija un tik ātri viņi nāca un gāja.

— Visā pasaulē nevar būt tik daudz cilvēku, — iebilda Opikvons, jo bija apstulbis un nejaudaja savā prātā aptvert tādu daudzumu.

— Ko gan tu zini par visu pasauli un tās lielumu? — Namboks atcirta.

— Bet vienā vietā tik daudz cilvēku nevar būt.

— Kas gan tu esi, ja iedomājies noteikt, kā var būt un kā nevar?

— Ar prātu apjēdzams, ka vienā vietā tik daudz cilvēku nevar būt. Viņu laivas ta pieblīvētu jūru, ka tur pietrūktu vietas. Un ik dienas viņi iztukšotu jūru no zivīm, tomēr visi nebūtu paēduši.

— Tā var gan likties, — Namboks sacīja, izbeigdams pārrunu, — tomēr tas bija tā, kā es teicu. Pats savām acīm es to redzēju un tāpēc aizsviedu savu spieķi. — Viņš plati nožāvājās un piecēlās kājās. — Esmu tālu īries. Diena bija gara, un es esmu piekusis. Tagad es gribu gulēt, un rīt mēs varēsim runāt tālāk par visu, ko esmu redzējis.

Baskvahvana bikli kliboja pa priekšu, gan lepodamās ar savu brīnišķīgo dēlu, gan arī baidīdamās no tā, aizveda viņu uz savu iglu un apguldīja, ievīstīdama nospe- ķotās, smirdošās zvērādās. Bet vīri palika sēžam pie ugunskura, noturēdami sapulci, kurā daudz sačukstējās un klusiņām strīdējās.