Aleksandrs Grīns

NAMEJA GREDZENS

Latviešu literatūrā Aleksandra Grīna spēcīgais, oriģi­nālais talants daudz devis vēsturiskās prozas izveidei un attīstībai. Viņa darbu tematiski vēsturiskā aploce ir plaša, rakstnieka iztēle tikpat brīva un suverēna gan 3. gadsimta Romas, viduslaiku Itālijas un Vācijas, gan 18. gadsimta Zviedrijas, Polijas un Krievijas tēlojumā. Romānos Alek­sandrs Grīns visvairāk pievērsies latviešu zemnieku dzīvei 17. gadsimta Kurzemē.

Aleksandrs (īstajā vārdā Jēkabs) Grīns ir zemgalietis. Viņš dzimis 1895. gada 15. augustā Biržu pagasta Ziedos, kas tolaik pieder kroņa muižai, vēlāk tēvs mājas iepērk par dzimtu. Pagastā ir divējas Ziedu mājas, Grīnu apsaim­niekotās ir prāvas — ap 150 pūrvietu, no kurām 30 pūr­vietu ir 2 km attālajā streijgabalā Silārēs.

Grīni ir sena un sazarota dzimta, tā cēlusies no Klau- cāniem, kur rakstnieka bērnības gados par saimnieku bijis tēva brālēns. Pēc dzimtā saglabātiem nostāstiem Klaucā- nus kopā ar brīvzemnieka grāmatu, kas pasargāja no dzimtzemnieka beztiesiskā stāvokļa. Grīniem (vēl bez uz­vārda) piešķīris Livonijas ordeņa mestrs Valters fon Plc- tenbergs 15. gadsimtā. So versiju rakstnieks pieminējis stāstā «Klaucānu brīvzemnieka testaments». Pirmais no viņiem — Gatiņš — Klaucānos minēts ap 1709. gadu, kad sākta baznīcas grāmata. Ziedos par iegātni ienāk tēva­tēvs, tēvs pārņem mājas 1889. gadā trīsdesmit gadu ve­cumā.