Rakstnieka rnāte Anna Svilumbērza nāk no Dignājas Slates gala Miglāniem. Bērniem Miglāni ir skaistākie, mīļākie ciemi. Te jumta pažobelēs ir īpašas kastes baložiem, ēkas grimst ceriņos, pie mājas ir liels ābeļdārzs, aug saldās cukurābeles, bet visskaistākais, pēc brāļa Jāņa vārdiem, «hija plašais un arhitektoniski brīnišķi izdevies pagalms. Miglānus attēlojis brālis kādā «Dvēseļu puteņa» nodaļā.»[1] ne tikai šai darbā — baložu dūdošanas, bišu dūkšanas un ceriņu smaržas apņemtās vectēva mājas tēlotas Aleksandra Grīna prozā vairākkārt, arī dilo&ijas «Zemes atjaunotāji» otrajā daļā «Atdzimusi cilts». Un vienmēr tās ir pilnas īpašas, smeldzīgas poēzijas — Mig- lānu savdabīgais skaistums ir palicis dzīvs rakstnieka sirdī un dvēselē uz laiku laikiem.
Pirmais pasaules karš vecākiem liek doties bēgļu gaitās; kad viņi no tām atgriežas, Ziedi ir stipri cietuši. Apvaicājies dēliem, vai tie grib atgriezties laukos, bet saņēmis noraidošu atbildi, tēvs Ziedus pārdod, vecāki pārceļas uz Miglāniem, kur dzīvo lidz mūža beigām. Si senā Biržu pagasta dzimta devusi latviešu kultūrai divus literātus — Jāni un Jēkabu, vēlāko Aleksandru, Grīnus.