Otrā daļā— «Atdzimusi cilts» redzam Klaucānu sētu pēc gadiem trīsdesmit un vairāk. Izauguši pieci Klaucāna dēli, kuri pārved sievas no Vidzemes un sadala zemi. Dzimta atkal ir kļuvusi stipra, un zeme dāsni atdod druvās lietos sviedrus. Medībās Gatiņš, nu jau vecais Kiaucāns, izglābj hercogam Jēkabam dzīvību, tas piešķir dzimtai brī- vestības grāmatu. Bet neilgs ir miera un zemes kopšanas laiks — zviedri iebrūk Kurzemē, hercogs nonāk gūstā, Klaucānu vīri dodas karot ar zviedriem. Krīt no viņiem vienpadsmit. Un atkal ciltij jāatdzimst no jauna, zeme gaida kopējus.

Diloģija «Zemes atjaunotāji» ir, liekas, pats spēcīgā­kais Aleksandra Grīna darbs, rakstīts talanta pilnbriedā, ar lielu episku vērienu. Viņš ir lielisks stilists, teikumi ir plastiski, epitetiem bagāti, spēcīgi izjūtams īpats prozas ritums. Raksturi ir spēcīgi, vīrišķīgi, tie atklājas drama­tiskos sarežģījumos, likteņi ir samezgloti, romānā plaši ienāk latvisko paražu, ticējumu, arī maģijas pasaule.

Vidzemei rakstnieks pievērsies romānu triloģijā «Sade­rinātie» (1. «Pelēkais jātnieks», 1938, 2. «Sarkanais jāt­nieks», 1938, 3. «Melnais jātnieks», 1940). Tā aptver laik­posmu no 1681. līdz 1727. gadam.

Tas ir stāstījums par trim Eiropas lielākajiem tālaika valdniekiem — Krievijas Pēteri I, Polijas un Saksijas Augustu II Stipro un Zviedrijas Kārli XII, par viņu poli­tisko un ekonomisko interešu izraisīto Ziemeļu karu (1700—1721), kas daļēji norisinājās uz Latvijas zemes un izmainīja mūsu tautas likteņus.