Latvijas vēstures izpētē un mākslinieciskā izveidojumā kopā ar Aleksandru Grīnu ir vecākais brālis. Jānis Grīns pirmais pa īstam pievērsies senajai Kurzemei un Zemgalei, vēlāk tieši hercogistes laikmets (15.—18. gs.) visvairāk ir rosinājis latviešu rakstnieku iztēli. Viņš tiešām talantīgi, krāsaini parāda vēsturisko vidi, tikumus, ļaudis. Viscaur jūtam rakstnieka precīzās, bagātās zināšanas par vēsturisko laikmetu, viņq erudīciju, kas ļāvusi uzburt krāsainas dzīves ainas. Jānis Grīns nav aizmirstams, runājot par latviešu vēsturiskās prozas attīstību, te abi brāļi 20. gados strādā plecu pie pleca.
Aleksandrs Grīns 1931. gadā publicē «Nameja gredzenu», kas stāsta par 17. gadsimta Kurzemi, arī citi viņa vēsturiskie romāni ir saistīti ar Kurzemes un Zemgales hercogisti, tās ļaužu un arī valdnieku likteņiem 17.— 18. gadsimtā. Hercoga Jēkaba valdīšanas laiks (1642— 1682) ir rosinājis romānus «Tobago» (1934) un «Trīs vanagi» (1935, nepabeigts), hercogu Jēkabu redzam ari diloģijā «Zemes atjaunotāji» (1. d. «Meža bērni», 2. d. «Atdzimusi cilts», 1939).
Romāns «Meža bērni» sākas pašā 16./17. gadsimta mijā un stāsta par Klaucānu sētu, tās ļaužu likteņiem — sadursmēm ar lietuviešu-poļu sirotājiem, mēri, kurā aiziet bojā visa sazarotā dzimta, izņemot jaunāko dēlu Gatiņu. Zemgale ir baisi tukša, ari Gatiņš aiziet no mājām, iztiek no medībām, tikai pēc četriem gadiem Klaucānos atkal tiek arta zeme, tajā kaisīta sēkla.