Priedaines kalējs drīz saprot, ka latviešu tautas liktenis nemainās no tā, cik dros­mīgi būs latviešu vīri zviedru vai krievu pulkos. Laikmeta koncepcija abiem rakstniekiem ir atšķirīga, sava, kopīgas ir domas par tautas nākamību, ticība tai.

Aleksandra Grīna romāns beidzas ar Kraukļu Jāņa vārdiem: «Ķēniņi ar ķeizariem mainās, kari nāk un aiziet, sanak vecie kungi, prasa no sētu ļaudīm jaunas klausīša­nas. Reiz gaisīs atkal ar tām visām, kā jau laiku pa lai­kam gaisuši. Bet zemnieks būs un paliks! Vidzeme negai­sīs nekur!» Ticība savai tautai, tās dzīves gudrībai, lat­viešu zemnieka ciešajām, nepārraujamajām saitēm ar zemi ir viens no pamatmotīviem Aleksandra Grīna darbos.

Otrs motīvs — rakstnieka Jāņa Veseļa vārdiem runā­jot — ir latviešu varonības teiksma.1 To Aleksandrs Grīns veido kopš pirmās savas grāmatas par krustneša Bertrama nāvi no zemgaļu rokas. Aleksandrs Grīns latvietī nevienā vēstures laikmetā nesaskata tikai cietēju, kungu patvaļas upuri, viņš tanī redz degam spītību, dumpja un cīņas gribu, redz drosmi un varonību, kas ļauj cīnīties ar pār­spēku, ar labāk bruņotu pretinieku. Par drosmīgajiem vī­riem un sievām, par kaujām, cīņām, kautiņiem, medībām,

' Veselis J. Aleksandrs Grīns. — Grām.: Latviešu literatūras vēs­ture, 6. sēj. — 1937. — 239. Ipp.

arī varenām dzīrēm stāsta katrs Aleksandra Grīna romāns. Nereti viņa varoņi ir dēkaiņi un atriebēji, kā romānā «To- bago», tomēr viņu galvenā dziņa parasti ir dzimtenes, savas dzimtas un savas tautas mīlestība.