Jo spēcīgi patriotisma stīga skan trīsdaļīgajā romānā «Dvēseļu putenis» (1933—1935) par latviešu strēlnieku pulkiem Pierīgas fronte (1915—1917) un kaujām pret ber- montiešicm 1919. gada rudenī. Sis darbs ir visīstākā latviešu varonības teiksma, vēstījums ne par atsevišķu varoni vai dzimtu, bet par visu latviešu tautu, kas ir cēlusies cīņā pret savu gadsimtu ienaidnieku — vācu iebrucēju, cēlusies, lai ar savu pašaizliedzību, nāves nicināšanu, bezprāta drosmi nosargātu savu zemi, iegūtu brīvību un nākotni. Par to iet kaujā vīri un jaunekļi, par to viņi krīt, lai kļūtu nemirstīgi tautas atmiņā. Blakus Aleksandra Caka «Mūžības skartajiem» Aleksandra Grīna triloģijas «Dvēseļu putenis» pirmās divas daļas ir spēcīgākās lappuses pat latviešu strēlnieku varoņdarbu mūsu rakstniecībā, tuvas šīs tēmas tvērumam un risinājumam Kārļa Zāles radītajā Brāļu kapu memoriālajā ansamblī.
Aleksandrs Grīns 30. gados ir rakstījis arī lugas — «Zemgales atmoda», «Karoga meklētāji», «Pumpurs un Lāčplēsis» u. c., kā arī publicistiski vēsturiskus apcerējumus.
Kopā ar pārējo 43. teritoriālo korpusu viņš 1941. gada jūnijā atrodas Litenes nometnē, kur tiek apcietināts. Oficiāla izziņa vēstī, ka Aleksandra Grīna mūžs aprāvies 1941. gada 25. decembrī. Pēc likteņa biedru sniegtajām ziņām viņš miris Astrahaņā.