Ro­mānā plaši izvērsts veļu mielasta tēlojums. Kaspars rijā, kur veļiem klājis galdu, redz, no miglas vāliem veidojo­ties un atkal sairstot, savu mīļo vaibstus, sirds zēnam ne- valdāmi sitas — un viņš tēva velim dod solījumu atriebt. Romānā ir arī daudz pareģojumu par kņaza Gundara lik­teni, zīmes vēstī ļaunu pirms izšķirošās kaujas ar Radzi- vila karaspēku, sava zemnieku karaspēka sakāvi, arī savu moku nāvi viņš nosapņo.

Pārdabiskais jaušams arī Sandomiras kņazienes Ma­rijas tēlā — viņa izrādās ragana un vilkate, uz labās ro­kas kurai rēta no sudraba lodes.

Tā romānos viss ir savijies — reālais vēsturiskais laik­mets un konkrētā ģeogrāfiskā vide ar maģijas pasauli, ar latviskajām paražām, ticējumiem, mitoloģiju.

Nozīmīgs ir Andreja Upīša jau pēckara laikā — 40. ga­dos dotais Aleksandra Grīna daiļrades raksturojums: «Pa­laikam jau viņa vēsturiskajiem stāstiem ir stipra dēku ro­mānā noskaņa. Viņš ir ārkārtīgi veikls fabulists un prot 110 sākuma līdz beigām lasītāju valdzināt tiklab ar savām šausmu scēnām, kā ar sentimentālām mīlas epizodēm. Vi­sas šis īpašības piemīt arī Grina «Nameja gredzenam», vēsturiskam ne ar savu safantazēto saturu un izdomāto varoni, bet ar to lomu, kāda tam nedomājot piekrīt «auto­ritārā» iekārtā.»[6]

Romāna īpašā loma, ko pieminējis Andrejs Upīts, ra­dās kā veikls politisks gājiens pēc 1934.