gadu latviešu rakstniecības darbiem tai laikā ir dažkārt lietots jēdziens, apzīmējums — maģiskais (arī mistiskais) reālisms, kas mūsdienās litera­tūras zinātnē nostiprinājies sakarā ar G. Garsijas Mar- kesa u. c. Dienvidamerikas rakstnieku daiļradi.

Aleksandra Grīna daiļrade šādā pavērsienā vēl maz pētīta, šeit paveras plašs un interesants darbalauks. Tomēr jau tagad var teikt, ka jēdziens «maģiskais reālisms» labi noder mūsu 30. gadu romānista mākslas pasaulei piemīto­šās savdabības raksturošanai.

Latviešu tautas dzīvi gadsimtiem ilgi ignorēja oficiālā vēsture. Lai atdotu tautai tās pagātni un līdz ar to pa­vērtu nākotni, rakstnieks pievēršas oriģinalitātes glabātā­jiem — folklorai un etnogrāfijai. Sai ziņā «Nameja gre­dzenu» var tuvināt G. Garsijas Markesa darbiem. Arī A. Grīns dod savdabīgu fantāziju par vēsturisko laikmetu, realitāti bagātinot ar krāsainu folkloras, ticējumu, pagā­niskās reliģijas un maģijas iekausējumu.

Grins, tāpat kā Garsija Markess u. c. šī virziena pārstāvji, ir noārdījis robežu, kas šķir dzīvos no miruša­jiem, šķir reālo pasauli no maģiskās. Visi Silenieka dēli redz savu mirušo tēvu ienākam vakarā istabā, dzird viņa elpu un nopūtas, ļaudis naktī saklausa maltuvē dzirnas rūcam, liekas, ka darba gaitās līdzi iet kāds neredzams talcinieks, kura elpa reizēm uzplūst no aizmugures.