Bet vispirms vēl — par uzvārdu. Dokumentos tas vienmēr tā arī skanējis — Grīns (vāciskajā rakstībā Grihn), bet paši pagasta ļaudis vienmēr lietojuši daudzskaitļa formu Grīni, tātad — -ja- celma vārds ar vienskaitļa nominatīvu Grīnis. Pagastā bijis sastopams arī uzvārds Grīniņš.
Vecākais ir Jānis (dz. 1890. g.), Jēkabs nāk pasaulē piecus gadus vēlāk. Jēkabam ir dvīņubrālītis Mārtiņš, kas nodzīvo tikai nedaudz vairāk, par vienu gadu. Starp Jāni un Jēkabu gadu starpība ir paliela, mazais brālis tāpēc aug lielā mērā viens. Aleksandrs vēlāk ir teicis: «Esmu uzaudzis ar suni un Bībeli.» Jānis Grīns, kas ir uzrakstījis atmiņas par savu dzimtu, šo izteicienu apstiprina un papildina: «Viņš (Aleksandrs — /. /<.) klusu sēdēja pie mājas lieveņa zālē un spēlējās ar veco, melno Pakānu. Kad iemācījās lasīt, tad, tā kā bilžu vai bērnu grāmatu nebija, urbās Skolas maizē vai Bībelē; tās atkārtodami pārlasīdams, viņš krāja materiālu dažam vēlākam literāram sacerējumam, ko rakstīja pastičo, atdarinot seno laiku valodu. Citreiz man likās, ka viņš izlasīto ilgi pārdomā, jo nebija kurp steigties; visādā ziņā viņš vairāk par mani apguva koncentrēšanās māku. Kad sāka mācīties rakstīt, izrādījās, ka mazais brālis ir ķeiris. Pieaudzis vienādi veikli rakstīja ar abām rokām pārmaiņus, jo kā citādi tik daudz varētu sarakstīt, «satecināt», kā viņš mīlēja sacīt.»[2]