No 1916. gada Grīns ir latviešu strēlnieku rindās — vispirms rezerves pulkā, pēc tam ieskaitīts 4. Vidzemes latviešu strēlnieku bataljonā. Ziemassvētku kaujās, kas tik vērienīgi vēlāk aprakstītas viņa «Dvēseļu putenī», turklāt it kā ar aculiecinieka ska­tījuma un pārdzīvojuma tiešumu, viņš nav piedalījies. To­mēr viss šis laiks ir veidojis viņa personību, atstājis neiz­dzēšamas pēdas viņa dvēselē un apziņā, veidojis vērtību skalu, vīrišķības un varonības izpratni, licis tautas likte­nim kļūt par vienu no galvenajām tēmām Aleksandra Grīna daiļradē.

Frontē Jēkabs Grīns kļūst par Aleksandru Grīnu — gan ne oficiāli, jo pasē vārds nav mainīts. Lai izprastu pa­reizi šo faktu, ir jāizdara neliela atkāpe. Pēc tālaika pa­ražas, bērni tiek nosaukti krusttēva vārdā. Bet Grīniem ar krusttēviem nav paveicies. Jānim tas ir mātesbrālis, liels dzērājs, Jēkabam — tēva brālēns, galīgs neveiksminieks. Dēlu krusttēvi Jau agri ir vecāku strīdu ābols, māte savu radu vēl var paciest, vīra — galīgi ne. Jēkabam agri sāk nepatikt ne krusttēvs, ne paša vārds. Par leitnanta Jē­kaba Grīna jauno «krusttēvu» kļūst viņa komandieris Alek­sandrs Plesners, nu ir iegūts vārds, kas pašu apmierina un vēlāk iegājis latviešu literatūrā. Rakstnieks šo noti­kumu parādījis kādā «Dvēseļu puteņa» otrās daļas epizodē. Arī Jānis Grīns to apstiprina savās atmiņās.