Ir vēl citas versijas par Aleksandra vārdu — Jēkabs to esot pieņēmis tāpēc, lai nebūtu literatūrā divu J. Grīnu, vai arī tāpēc, ka gribējis līdzināties krievu rakstniekam Aleksandram Grīnam. Abi šie nostāsti liekas apšaubāmi tādēļ, ka Grīns, jaunākais, tolaik vēl nerakstīja, nedarbojās literatūrā, viņa pirmā publikācija parādījās tikai 1920. gadā. Tātad pasaules kara laikā latviešu rakstniecībā vēl nebija divi J. Grīni, nebija arī vajadzības pēc mistifikācijas, pēc vārda un uzvārda brāļa krievu literatūrā.
1917. gada vasarā Grīnu ievaino, pēc tam demobilizē. 1918. gadā viņš dodas uz Tērbatu piepildīt savu seno sapni — studēt medicīnu, bet laiki ir pārāk nemierīgi. Revolūcija norisinās arī Vācijā, sabrūk tās okupācijas režīms Latvijā, ceļš uz Biržiem, kur jau atgriezušies vecāki, kļūst brīvs, un jaunākais dēls dodas mājup. 1919. gada martā viņu mobilizē Sarkanajā Armijā, tad seko Latvijas armija, kur viņš vēlāk strādā sava «krusttēva» pulkveža Plcsnera štāba informācijas nodaļā un laikraksta «Latvijas Kareivis» redakcijā. No armijas Aleksandrs Grīns demobilizējies 1924. gadā kapteiņa dienesta pakāpē.
Vecāko brāli karš tā neskar, viņš turpina strādāt par skolotāju Cēsīs, līdz 1919.