Bet pievērsīsimies atkal 20. gadiem. Aleksandrs Grīns ilgāk nekā brālis — līdz 1928. gadam — turpina darbo­ties dažādu laikrakstu redakcijās — «Rīgas Ziņās», «Brī­vajā Tēvijā», «Latvī» u. c. Pēc tam īsā laikā viņš sarak­sta dažus plašus populārzinātniskus izdevumus — «Pasau­les vēsturi», «Kultūras un tikumu vēsturi» un tikpat vē­rienīgo pasaules ģeogrāfisko apskatu — «Zemes un tau­tas». Tieši te noder spēja un māka rakstīt ar abām rokām. Arī vēlāk lielie romāni top tikpat strauji, autors tos «sa­tecina» īsā laikā — darbaspējas viņam ir ārkārtīgas.

Interesanti arī atzīmēt, ka brālis Jānis ir tāds pats — tempi, kādos viņš lasa un profesionāli izvērtē izdevniecī­bai «Valters un Rapa» iesniegtos manuskriptus, ir cieņas uņ apbrīnas vērti. «Viņš strādā caurām dienām, naktis pieņemot klāt. Iedomājieties — vienā naktī J. Grīns izlasa divus romānus un otrā dienā ir atkal svaigs un redzīgs kā Dieva rasa,» stāsta Aleksandrs Caks.[3]