Joprojām strādādams laikrakstos, Aleksandrs Grīns arvien nopietnāk, neatlaidīgāk pievēršas daiļradei. Starp citu, viņš ir viens no retajiem latviešu rakstniekiem, kas nesāk ar dzeju, bet tūdaļ raksta prozu.
Patiesībā tikai no šī laika var runāt par latviešu vēsturiskās prozas attīstību. Ir bijuši jau atsevišķi darbi, vairāk vai mazāk veiksmīgi, tomēr kopainā tie ir izņēmumi un parasti izņēmumi arī paša rakstnieka daiļradē. Aktuālā, paša laikmeta noteiktā un rosinātā tematika latviešu prozā vienmēr bijusi galvenā, sava laika dzīve saistījusi rakstniekus vairāk par visu citu.
Tikai viens rakstnieks — Augusts Deglavā, kas publicējis jau 19. gadsimta beigās «Veco pilskungu», stāstu par klaušu laikiem, no sāktā ceļa nenovēršas. 1912. gadā nāk klajā viņa monumentālās epopejas «Rīga» pirmā daļa «Patrioti», līdz šim nepārspēts Rīgas un tās latviskošanās procesa tēlojums 19. gadsimta 60. un 70. gados.
Augusts Deglavs tēlo ne pārāk tālu vēsturi. Savas tautas pagātnei vairāk pievēršas tā rakstnieku paaudze, kas ienāk literatūrā 20.—30. gados, kad Latvijas senatne kļūst par pašu galveno latviešu tautības vēsturnieku izpētes objektu. Latvijas Universitātes izveidošana ir radījusi plaša vēriena zinātniskās pētniecības centru, kurā iekļaujas daudzi zinātnieki, kas agrāk strādājuši citās Krievijas universitātēs.