Simtiem dažādu sākumu var būt jebkuram tik sarež­ģītam notikumam kā šis. Un šis sākās īpaši — ar gai­dām.

Atceros — esmu dzirdējis sakām, kāds prieks esot gaidīt, bet neatceros, ka būtu sastapis cilvēku, kam pa­tiktu gaidīt. Un, ja pēc bezmiega nakts briesmīgi sāp galva un vēl trāpās svelmaina diena, gaidīt ir pārāk grūti pat tādam vīram kā es. Tirda domas, un kas tik ne­ienāk prātā! Teiksim, cilvēks, kuru gaidu, neieradīsies. Vai ieradīsies gaužām vēlu, bet tas šai gadījumā ir gan­drīz viens un tas pats.

No pirmā skata šķiet, ka gaidīt nav nekas liels: jāsēž un jāgaida. Vispār ņemot, tā ir māksla nedarīt nekā, pat nebendēt nervus un nekalt vienu un to pašu, tā sacīt, šo­dien ir pirmdiena, taču vajag šo pirmdienu aizlaist ga­rām — un viss saies grīstē. Māksla gaidīt… Tas nav nekas liels, tomēr, ja to nepārzina, var dabūt galu. Tāpat kā savā laikā Vecais dabūja galu tādēļ vien, ka nespēja izturēt līdz galam. Nespēja ilgāk sēdēt tā, nekā nedarot. Sēdēt un gaidīt.

Līdzīgas domas laiski urdās pa galvu, kamēr sēžu zilā kafejnīcas nojumē, slidinādams skatienu pār laukumu un ar pirkstiem bungodams pa galdu, uz kura man priekšā nolikta pusatdzisušas kafijas tase — jau trešā pēc kārtas.