Kafejnīcā ir pavisam pieci galdi, izvietoti pussatrunējušā koka terasē. Tās viena puse balstās uz ietves, otra draudīgi pārkārusies pār ūdeni. Šis grausts nav ērts: ik mirkli var nogāzties netīri zaļganajā, duļķainajā kanāla dzelmē un — vēl jo sliktāk — atrodas tikpat augstu kā iela, nedodams man nekādu priekšrocību novērošanai.

Laukums ir mazs, pieblīvēts banānu un apelsīnu letēm un tukšu kastu krāvām, raibajā ļaužu drūzmā skan ska­lās tirgotāju klaigas. Tas viss risinās Venēcijā, drīz būs pulkstenis divpadsmit, un valguma piestrāvotā tveice vienīgi ar mokām panesamajai gan tagad ir tikai maija beigas.

Tā kā sēžu, ierāvies zilajā kafejnīcas nojumē, mani nomāc ne tik daudz karstums, cik bezgalīgā garāmgājēju verdze, spraukdamās caur Ietu labirintu. Un ne jau tā­dēļ, ka garāmgājēji man krīt uz nerviem, bet gan tāpēc, ka viņi gaužām bieži skatienam aizslēpj pretējās mājas ieeju, pa kuru jāiet cilvēkam, ko es gaidu. Māja ir veca, diviem stāviem, lietū nodzeltējušu marmora fasādi. To­ties parādes durvis liekas gluži jauniņas. Tās nesen no­lakotas tumši zaļas, un uz tām mirdz misiņa plāksnīte — iespaidīga, ar mājas īpašnieka vārdu. No šejienes, kur es sēžu, šo vārdu nevarētu izlasīt pat tad, ja to neaizsegtu garāmgājēju galvas un cepures. Taču man tas ir ļoti labi zināms un nemaz nav jālasa. Es neriskētu, to aiz­mirstot, jo prātā bieži vien atkārtoju un pēc tam katrreiz nolamājos.