Ļubo apklust, un pēc tā var spriest, ka izdibinātais nav tik daudz vērts, lai par to stāstītu.

—   Kas tas tāds par putnu — šis Morandi?.

Iebāzis kabatā roku, draugs izņem dažus fotoattēlus un kādu no tiem pasniedz man.

—       Re, Dodžu pils un Morandi kā piedevai — viņš pa­skaidro. — Skaists uzņēmums, vai ne?

Paraustījis plecus, vērīgi ielūkojos tajā.

—       Labāk es būtu kļuvis par fotogrāfu! Man fotogra­fēšana daudz vairāk padodas nekā jebkas cits.

Pie pils fasādes redzami daži garāmgājēji.

—   Kurš tad te ir Morandi? — jautāju.

—   Sitas — kopā ar sievieti.

Vīrietis, kurš stāv kopā ar sievieti, ir vidējos gados, maza auguma, plānām ūsiņām, bet uzpūtīgs kā pāvs, uz pakauša uzbīdītu ērmīgu platmali šaurām maliņām.

—       Sieviete visādā ziņā pelna lielāku ievērību, — es apgalvoju.

—       Jā, bet viņa nepiedalās spēlē. īstenībā arī Morandi, liekas, ir ārpus spēles. Viduvējs ierēdnis. Vējgrābslis. Varbūt tērē vairāk nekā pelna.

—   Tātad…

—       Tātad iedzīvojas parādos — un cauri! Bieži brauc dienesta darīšanās uz Zenēvu, kur ir cita «Zodiaka» no­daļa. Nekādi sakari, nekādas parādības neliecina, ka viņš darbojas izlūkošanas orgānos.

—   Un šī sieviete?

—       Viņa nav brīva, — Ļubo atbild, izraudams no ma­nām rokām fotoattēlu. — Tā ir viņa mīļākā.