Kas gan var būt vieglāk nekā redzēt skaidri saskatāmo, darīt to, kas parasts? Dzīve mūsdienu cilvēku saista pie sastingušām formām, bet civilizācijas attīstība šo tieksmi vēl pastiprina, tādēļ mūsu dzīvē pārsvaru ņem parastais un kaut kas negaidīts notiek gaužam reti. Bet lāgiem negaidītais tomēr mūs pārsteidz. Un dažreiz tas apsviež otrādi visu dzīvi, un nespēcīgie tad aiziet bojā. Viņi nespēj saskatīt to, kas nav skaidri saredzams, neproi ātri izlemt un, nokļuvuši jaunos, neparastos apstākļos, zaudē galvu. īsi sakot, ja viņu vecais, iebrauktais dzīves ceļš apraujas, viņi aiziet bojā.

Taču ir cilvēki, kam izdodas pastāvēt. Atsevišķas, piemēroties spējīgas personības prot izglābties no boja ejas, kad apstākļu vara viņus izmet no ierastās, pazīstamās gultnes, piespiežot viņus iet jaunu, nezināmu ceļu.

Ta notika ar Edīti Vitlsiju. Viņa bija dzimusi Anglijā, uz laukiem, kur dzīve rit pēc sensenas kārtības, bet viss negaidītais ir patiesi tik negaidīts un neparasts, ka tiek uzskatīts par netikumisku. Pēc tās pašas kopš senseniem laikiem iedibinātās kārtības viņa agri izgāja darbā un kļuva par kādas cienījamas dāmas istabeni.

Civilizācijas attīstība noved pie tā, ka mūsu dzīves ritms, pakļaujoties stingriem likumiem, savā vienveidībā pielīdzināms mašīnas darbībai. Viss nevēlamais tiek izmests, viss neizbēgamais priekšlaikus paredzēts. Mēs pat lietū vairs nesamirkstam un salā nedrebināmies, un nāve — drausmā, nelūgtā viešņa — mums vairs neuzglūn uz katra soļa: tā mūsu laikos ir pārvērsta par krāšņu, labi iestudētu izrādi, kas beidzas" ģimenes ligzdā, kur pat durvju viras ir rūpīgi ieeļļotas, lai rūsa tās nesaēstu, un telpas tiek regulāri vēdinātas, lai uz marmora nenosēstos putekļi.

Tādā dzīvē iegāja Edīte Vitlsija. Nekas tur nenotika. Par vienīgo notikumu varbūt varēja uzskatīt vienīgi to, ka tad, kad Edītei jau bija pilni divdesmit pieci gadi, viņai vajadzēja pavadīt savu kundzi ceļojumā pa Savienotajam Valstīm.