Čikāgā, kur viņas kundze interesējās par dzīves vienu pusi, Edīte iepazinās ar tās pašas dzīves otru pusi un šeit pirmo reizi ieraudzīja iespēju stāties cīņā ar negaidīto un šajā cīņā uzvarēt. Uzteikuši savai kundzei darbu, Edīte Vitlsija kļuva par Edīti Nelsoni. Hansu Nelsonu, imigrantu, pēc tautības zviedru un pēc amata namdari, urdīja tas mūžīgais nemiers, kas daudzus dzen bez mitas meklēt piedzīvojumus. Viņš bija stiprs, muskuļains vīrs. Iztēles trūkumu viņam aizstāja milzīga uzņēmība, bet mīlestības un pieķērības spēks atbilda fiziskajam spēkam.
— Saraušu labi dūšīgi, iekrāšu naudu un braukšu uz Kolorādo, — viņš paziņoja Edītei otrā dienā pēc kāzām. Un gadu vēlāk viņi tiešām atradās Kolorādo, kur Hanss Nelsons pirmo reizi sastapās ar zelta meklētājiem un kļuva par zelta drudža upuri. Dzīdamies pēc zelta, viņi šķērsoja Ziemeļu un Dienvidu Dakotu, Aidaho un Aus- trumoregonu un nokļuva līdz Britu Kolumbijas kalnu virsotnēm. Gan ceļā, gan atpūtā Edīte Nelsone bija vīram blakus, dalījās ar viņu panākumos, trūkumā un darbā. Pilsētnieces tipināšanu viņa apmainīja pret kalnu iedzīvotājas brīvo, plato soli. Viņa iemācījās bezbailīgi raudzīties acīs briesmām un uz visiem laikiem atbrīvojās no paniskajām bailēm, kas uzmācas, ja cilvēks neizprot ap- stakļus, un pārvērš pilsētniekus par stulbu aitu baru, kas šausmās spiežas cita pie citas un pazemīgi gaida savu likteni vai ari meklē glābiņu bēgšanā, cita citu no- spiezdamas un sētin nosēdamas ceļu ar līķiem.