Ticis augšā, viņš pieliecās, lai Edītei vieglāk uzmaukt viņam cilpu kakla, pēc tam izslējās taisni un gaidīja, kamēr Hanss piestiprinās virvi pie zara virs viņa galvas.

— Maikl Dennin, vai tu vēlies kaut ko sacīt? — Edīte jautāja skaidri un skanīgi, kaut gan balss viņai drebeja.

Dennins pamīņājās uz mucas, pārlaizdams mulsu skatienu apakšā stāvētājiem — kā cilvēks, kas pirmo reizi mūžā gatavojas teikt runu, un nokremšļojās.

— Esmu priecīgs, ka tam visam reiz būs gals, — viņš sacīja. — Jūs esat izturējušies pret mani kā īsti kristīgi ļaudis, un es no sirds jums pateicos par labu, ko esat man darījuši.

— Lai dievs pieņem grēkus nožēlojuša grēcinieka dvēseli! — noteica Edīte.

Un, kā atbalsodams viņas satraukumā trīcošo dzidro balsi, Dennins dobji atkārtoja:

— Lai dievs pieņem grēkus nožēlojuša grēcinieka dvēseli!

— Ardievu, Maikl! — kliegšus izkliedza Edite, un šajā saucienā izskanēja viss viņas izmisums.

Ar visu auguma svaru viņa uzgula mucai, tomēr nespēja to apgāzt.

— Hans! Ātrāk! Palīdzi! — viņa vārgi iesaucās.

Spēki zuda, bet muca nekustējās. Hanss piesteidzās

viņai palīgā un izsita mucu Maiklam Denninam no kāju apakšas.

Edīte pagriezās ar muguru pret pakārto un aizspieda ar pirkstiem ausis. Tad viņa sāka smieties — skadriem, aizsmakušiem, metāliskiem smiekliem. Viņas smiekli Hansu satrieca lidz sirds dziļumiem: nekā drausmīgāka par tiem viņš savā mūžā nebija dzirdējis. Tas, no kā Edīte Nelsone visu laiku tik ļoti baidījās, bija noticis. Taču pat šai brīdi, raustīdamās histērijā, viņa saprata, kas ar viņu notiek, un priecājās, ka spējusi izturēt lidz galam. Grīļodamās viņa piespiedās pie Hansa.

— Ved mani uz mājam, Hans, — viņa tikko dzirdami sacīja. — Un ļauj man atpūsties! Ļauj atpūsties, atpūsties, atpūsties…

Balstīdamās uz Hansa rokas, kas viņu turēja un vadīja viņas nedrošos soļus, Edite sāka iet pa sniegu uz priekšu. Bet indiāņi palika un svinīgā klusumā vēroja, kā darbojas balto ļaužu likums, kas liek cilvēkam dejot gaisā.