Gūsteknis bija tik novārdzis, tā atradinājies staigāt, ka vēja brāziens to bezmaz nogaza no kājām, tikko viņš bija pārkāpis pār slieksni. Hanss un Edīte gāja viņam katrs savā pusē un viņu balstīja, bet viņš gvelza jokus, cenzdamies abus uzmundrināt. Tikai uz mirkli viņš kļuva nopietns, kad, aprāvies pusvārdā, ņēmās skaidrot, kā viņa zelta tiesu nosūtīt mātei uz Īriju.

Uzkāpuši lēzenā pakalnā, viņi nonāca nelielā klaju- miņā starp kokiem. Tur sniega ap mucu, kas bija nostādīta ar dibenu uz augšu, puslokā pulcējās indiāņi, kurus bija atvedis Neguks un Hedikvans. Visi ciema ļaudis, pat zīdaiņi un suņi, bija sapulcināti noskatīties, kā baltie cii- veki izpildīs savu likumu. No ugunskuriem izkausētā sniegā turpat netālu rēgojās pasekla bedre, ko Hanss bija izracis sasalušajā zemē.

Dennins lietišķi apskatīja visu: kapu, mucu, pār zaru pārmesto virvi; pārbaudīja virves resnumu un zaru stiprumu.

— Vareni, Hans! Ja man to visu būtu vajadzējis sarīkot priekš tevis, es nebūtu izdarījis labāk.

Viņš skaļi iesmējās par savu joku, bet Hansa kā mironim bālā seja bija drūma un sastingusi — varēja domāt, ka vienīgi pastarās tiesas bazūnes spētu satricināt šo akmeņaino stingumu. Hanss turējās, cik spēja, bet viņam bija neizsakāmi smagi. Tikai tagad viņš saprata, cik grūti ir aizraidīt savu tuvāko uz viņu sauli. Edīte to bija sapratusi daudz agrāk, bet no tā viņai uzdevums vieglāks nekļuva. Ari šai bridi viņa baiļojās, ka nepietiks spēka izturēt lidz galam. Ik pa brīdim viņu sagrāba nepārvaramas alkas raudāt, kliegt, nokrist sniega un ierakties tur ar seju vai skriet projām — tikai skriet un skriet, kurp acis rāda… Vienīgi drausmīgi sasprindzinot visus dvēseles spēkus, viņai izdevās sevi piespiest atnākt šurp, turēties stingri un darīt to, kas jādara. Visu laiku viņa klusībā pateicās Denninam, redzēdama, kā tas cenšas viņai palīdzēt.

— Pieturi, — Dennins sacīja Hansam, rāpdamies uz mucas.