— Pazinu, ļoti labi pazinu. Vai viņš jums netika stāstījis… taču nē, nedomāju; vai viņš nestāstīja jums par kādu visai dīvainu notikumu?
— Vai par pļauku, jūsu augstība, ko dabūjis viesībās no kāda trakuļa?
— Vai viņš minēja šā trakuļa vārdu?
— Nē, jūsu augstība, neminēja .. . Ak! Jūsu augstība, — es turpināju, nojauzdams patiesību, — atvainojiet … es nezināju … vai tikai tas neesat jūs? .. .
— Es pats, — grāfs atbildēja ārkārtīgi uztraucies,
— un cauršautā glezna ir mūsu pēdējās tikšanās piemiņa …
— Ak, mans mīļais, — grāfiene sacīja, — dieva dēl nestāsti; man bail klausīties.
— Nē, — grāfs atbildēja, — es visu izstāstīšu; kaimiņš zina, kā esmu aizvainojis viņa draugu; lai uzzina arī, kā Silvio man atriebās.
Grāfs piebīdīja man krēslu, un es ar vislielāko ziņkāri noklausījos šo stāstu:
— Pirms pieciem gadiem es apprecējos. Pirmo mēnesi — the honey moon1 — pavadīju te, šai muižā.
Šim namam esmu pateicību parādā par sava mūža labākajiem brīžiem un arī vissmagākajām atmiņām.
Reiz novakarē mēs izjājām pastaigā; sievas zirgs nez kāpēc saniķojās; viņa izbijās, atdeva man pavadu un devās mājup kājām; es jāju pa priekšu.