«Tu, grāf, esi ellišķīgi lai­mīgs,» viņš teica ar smīnu, ko nekad neaizmirsīšu. Nesaprotu, kas man bija lēcies un kā viņš varēja mani piespiest.. . bet — es izšāvu un trāpīju, lūk, tajā gleznā. (Grāfs ar pirkstu norādīja uz ložu caur­urbto gleznu; viņa seja dega kā ugunīs; grāfiene bija bālāka par savu lakatu; nevarēju noturēties neizsau- cies.)

— Es izšāvu, — grāfs turpināja, — un, paldies die­vam, netrāpīju; tad Silvio (tobrīd viņš patiesi bija drausmīgs) … Silvio sāka tēmēt uz mani. Pēkšņi dur­vis atveras, Maša ieskrien un ar spalgu kliedzienu krīt man ap kaklu. Viņas klātbūtne atdeva man žirg­tumu. «Mīļā,» es viņai teicu, «vai tu neredzi: mēs jokojam! Kā tu esi nobijusies! Ej izdzer glāzi ūdens un atgriezies pie mums; es tevi iepazīstināšu ar savu senu draugu un biedru.» Maša vēl arvien neticēja. «Sakiet — vai vīrs runā taisnību?» viņa jautāja, vērsdamās pie bargā Silvio. «Vai tiesa, ka jūs abi jokojat?» — «Viņš vienmēr joko, grāfien,» Silvio viņai atbildēja. «Reiz viņš pa jokam iesita man pļauku, pa jokam sašāva man, lūk, šo cepuri, pa jo­kam aizšāva man garām; tagad arī man radusies patika pajokot…» Ar šiem vārdiem viņš gribēja tēmēt uz mani. .. Viņas klātbūtnē! Maša metās viņam pie kājām. «Celies augšā, Maša, kauns!» es iesaucos trakās dusmās.