«Bet jūs, kungs, rimstieties zaimot nabaga sievieti! Vai jūs šausiet vai nē?» — «Ne­šaušu,» Silvio atbildēja, «esmu apmierināts; es redzēju tavu satraukumu, tavu biklumu; es tevi pie­spiedu uz sevi izšaut, man pietiek. Tagad tu mani atcerēsies. Lai tevi tiesā tava sirdsapziņa.» Viņš gāja jau laukā, taču durvīs apstājās, atskatījās uz gleznu, ko es biju sašāvis, izšāva uz to, gandrīz netēmēdams, un pazuda. Sieva gulēja nemaņā; ļaudis neuzdroši­nājās Silvio aizkavēt un raudzījās uz viņu ar šaus­mām; viņš izgāja uz lievenēm, pasauca važoni un aizbrauca, pirms biju atjēdzies.

Grāfs apklusa. Tā es uzzināju beigas novelei, kuras sākums reiz mani tik ļoti bija pārsteidzis. Ar tās varoni es vairs nesatikos. Stāsta, ka Silvio Aleksandra Ipsilanti dumpja laikā vadījis heteristu pulku un kaujā pie Skuliāniem kritis.

PUTENIS

Zirgi kalnā, lejā trauc, Mīda sniegu dzijo . . . Malā dievnams, ēnu skauts, Vientulīgi zvīļo.

Pēkšņi putenis jau dej, Aizvelk visas pēdas. Melni kraukļu bari skrej, Baigi spārnus vēda. Skumjas vaidu balsis brēc. Zirgi steidzas knaši, Izbiedēti tumsā sēc, Krēpes svaidot aši.. .

Zukovskis

1811. gada beigās, laikā, kas mums labi palicis atmiņā, savā muižā Ņenaradovā dzīvoja lādzīgais Gavrila Gavrilovičs R**. Visa apkārtne daudzināja viņa viesmīlību un laipnību; kaimiņi pastāvīgi brauca pie viņa mieloties, iedzert, saspēlēt ar viņa sievu par piecām kapeikām bostonu, bet daži — lai paraudzītos uz viņu meitu Marju Gavrilovnu, slaidu, bālu septiņ­padsmit gadus vecu jaunavu. Viņa bija izslavēta par bagātu līgavu, un daudzi tīkoja dabūt viņu sev vai arī saviem dēliem.



24 из 93