Te viņai likās, ka tieši tai mirklī, kad sēdās kamanās, lai brauktu laulāties, tēvs viņu notver un mokoši ātri velk pa sniegu un met tumšā, bezdibenīgā pazemē … un viņa lidoja lejā pa galvu pa kaklu, neizsakāmi pamirstot sirdij; te redzēja Vladimiru bālu, asinīm noplūstošu guļam zālē. Viņš mirdams spalgā balsī lūdzās jo ātrāk ar viņu salaulāties … Tad nejēdzīgas, neizprotamas vīzijas cita pēc citas lidinājās viņas priekšā. Beidzot viņa piecēlās, bālāka nekā parasts, ar patiesām galvas sāpēm. Tēvs un māte pamanīja viņas satraukumu; viņu maigās rūpes un nemitīgie jautājumi: «Kas tev kait, Maša? Vai tu, Maša, neesi slima?» — plosīja viņas sirdi. Viņa centās vecākus nomierināt, izlikties jautra, taču nespēja. Pienāca vakars. Doma, ka pavada pēdējo dienu savas dzimtas vidū, sažņaudza viņai sirdi. Viņa bija tikko dzīva; viņa slepenībā atvadījās no visiem cilvēkiem, no visiem apkārtējiem priekšmetiem. Pasniedza vakariņas; viņas sirds sāka stipri dauzīties. Drebošā balsī viņa paziņoja, ka ēst negriboties, un sāka atvadīties no tēva un mātes. Viņi meitu noskūpstīja un pēc paraduma svētīja; viņa gandrīz apraudājās. Ienākusi savā istabā, viņa metās atzveltnī un pārplūda asarām. Kal- ponīte pierunāja viņu nomierināties un saņemties.