Vladimirs Nikolajevičs katrā vēstulē lūdzās, lai Marja Gavrilovna klausa viņam: abi slepeni salaulāsies, kādu laiku slēpsies, tad kritīs vecākiem pie kājām, kuri, protams, beidzot būs mīlētāju varonīgās pastāvības un nelaimes aiz­kustināti un katrā ziņā teiks: «Bērni! Nāciet mūsu apkampienos.»

Marja Gavrilovna ilgi svārstījās; daudz bēgšanas plānu tika noraidīts. Beidzot viņa bija ar mieru: no­teiktajā dienā viņai nevajadzēja nākt vakariņās, bet palikt savā istabiņā ar ieganstu, ka sāp galva. Viņas kalponīte arī piedalījās sazvērestībā; abām viņām vajadzēja iziet dārzā pa sētas durvīm, aiz dārza atrast piebrauktas kamanas, iesēsties tajās un braukt no Ņenaradovas uz piecas verstis attālo Zadrinas ciemu, tieši uz baznīcu, kur Vladimirs jau viņas gaidīs.

Naktī pirms izšķirošās dienas Marja Gavrilovna itin nemaz negulēja; viņa posās, sēja saiņos veļu un drēbes, uzrakstīja garu vēstuli kādai jūsmīgai jaun­kundzei, savai draudzenei, otru — vecākiem. Marja Gavrilovna atvadījās no tiem gaužām aizkustinošos izteicienos, aizbildināja savu soli ar nepārvaramas kaisles spēku un nobeigumā rakstīja, ka par svētlai­mīgāko brīdi dzīvē uzskatīs to, kad viņai atļaus mes­ties dārgajiem vecākiem pie kājām. Aizzīmogojusi abas vēstules ar Tulas zīmodziņu, uz kura bija atvei­dotas divas liesmojošas sirdis ar piedienīgu uzrakstu, viņa pirms pašas rītausmas nolikās gultā un iesnau- dās, taču arī tad viņu ik brīdi modināja baigi sapņi.