Un patiesi, tūliņ pēc pusdienām atbrauca ūsainais un piešainais mērnieks Šmits un apriņķa policijas priekšnieka kapteiņa dēls, sešpadsmit gadus vecs zēns, kurš nesen bija iestājies ulānos. Viņi ne vien pieņēma Vladimira priekšlikumu, bet pat zvērēja, ka gatavi atdot par viņu dzīvību. Vladimirs viņus sajūsmā apskāva un devās mājup, lai sagatavotos.

Jau sen bija satumsis. Uzticamo Terešku ar trijjūgu un ar sīkiem, pamatīgiem norādījumiem viņš aizsū­tīja uz Ņenaradovu, bet sev lika iejūgt mazās vien­zirga kamaniņas un viens pats, bez kučiera, devās uz Žadrinu, kur pēc pāris stundām vajadzēja atbraukt Marjai Gavrilovnai. Ceļš bija pazīstams, jābrauc mi­nūtes divdesmit.

Taču, tikko Vladimirs izbrauca no sādžas uz lauka, sacēlās vējš un tāds putenis, ka neko nevarēja redzēt. Dažos mirkļos aizputināja ceļu; apkārtne pazuda dzel­tenīgi pelēkā miglā, caur kuru lidoja baltas sniega pikas; debess saplūda ar zemi. Vladimirs atradās klajā laukā un veltīgi mēģināja nokļūt uz ceļa; zirgs brida uz labu laimi un ik brīdi vai nu iegrima ku­penā, vai iekrita bedrē, kamanas ik brīdi gāzās apkārt. Vladimirs pūlējās tikai nepazaudēt pareizo

virzienu. Taču viņam šķita, ka pagājusi jau vismaz pusstunda, bet viņš vēl arvien nebija ticis līdz Zad- rindas birzij. Pagāja vēl minūtes desmit; birzs arvien nerādījās. Vladimirs brauca pa lauku, ko šķērsoja dziļa grava. Putenis nerimās, debess nenoskaidrojās. Zirgs sāka pagurt, arī pašam sviedri plūda aumaļām, lai gan ik mīļu brīdi līdz jostasvietai atradās sniegā.