Beidzot Vladimirs pamanīja, ka brauc nepareizā virzienā. Viņš apstājās, sāka domāt, pūlējās atcerēties, nojaust un pārliecinājās, ka jāgriežas pa labi. Brauca pa labi. Zirgs tikko vilkās. Jau vairāk nekā stundu viņš bija ceļā. Zadrinai tepat kaut kur vajadzēja būt. Taču viņš brauca, brauca, bet laukam nebija gala. Visapkārt tikai kupenas un gravas; ik brīdi kamanas gāzās apkārt, ik brīdi viņš tās cēla augšā. Laiks ritēja; Vladimirs sāka stipri uztraukties.
Beidzot sānis pavīdēja kaut kas melns. Vladimirs pagrieza zirgu turp. Piebraucis ieraudzīja birzi. Paldies dievam, viņš nodomāja, tagad tuvu. Sāka braukt gar birzi, cerēdams tūliņ nokļūt uz pazīstamā ceļa vai arī apbraukt apkārt. Žadrina atradās tūliņ aiz birzs. Drīz viņš atrada ceļu un iebrauca kailo lapkoku ēnā. Vējš te nevarēja plosīties; ceļš bija gludens; zirgs kļuva mundrāks, un Vladimirs nomierinājās.
Taču viņš brauca, brauca, bet Zadrina arvien vēl nerādījās; birzij nebija gala. Vladimirs ar šausmām ieraudzīja, ka iebraucis svešā mežā. Viņu pārņēma izmisums. Viņš uzšāva zirgam; nabaga kustonis centās rikšot, bet drīz vien pagura un pēc ceturtdaļstundas atkal sāka iet soļos, neraugoties uz visām nelaimīgā Vladimira pūlēm.