Šai spožuma pilnajā laikā Marja Gavrilovna ar māti dzīvoja*** guberņā un neredzēja, kā abas galvas­pilsētas svinēja karaspēka atgriešanos. Taču apriņ­ķos un uz laukiem vispārējā jūsma varbūt bija vēl spē­cīgāka. Virsnieka parādīšanās šais vietās bija īsti svēt­ki, un frakā tērptam mīlētājam tā kaimiņos klājās plāni.

Mēs jau teicām — lai gan Marja Gavrilovna iztu­rējās vēsi, viņu joprojām lenca rokas tīkotāji. Taču visiem vajadzēja atkāpties, kad viņas pilī ieradās ievainotais huzāru pulkvedis Burmins ar Georgiju pogcaurumā un interesanti bāls, kā izteicās turienes jaunkundzes. Viņam bija kādi divdesmit seši gadi. Viņš bija atbraucis atvaļinājumā uz savu muižu, kas atradās blakus Marjas Gavrilovnas īpašumam. Marja Gavrilovna viņu ļoti ievēroja. Jaunā pulkveža klātbūtnē viņa parasti atdzīvojās. Nevar teikt, ka viņa ar to koķetētu; taču dzejnieks, ja redzētu viņas izturēšanos, teiktu:

_ _______________ Se amor non ē, che dunque? ..

1 Ja tā nav mīla, kas tad? … (Itāl.)

Burmins paliesi bija ļoti jauks jauns cilvēks. Vi­ņam bija tieši tāds raksturs, kāds patīk sievietēm: viņš bija pieklājīgs un vērīgs, bez kādām pretenzijām un bezrūpīgi zobgalīgs. Pret Marju Gavrilovnu viņš izturējās vienkārši un brīvi; taču, lai ko jaunā sie­viete teiktu vai darītu, viņa skatieni tai vien sekoja.