Vladimirs vairs nebija starp dzī­vajiem: viņš nomira Maskavā pirms franču ienākša­nas. Vladimira piemiņa Mašai šķita svēta; vismaz viņa glabāja visu, kas vien viņu atgādināja: grāma­tas, kuras kādreiz viņš bija lasījis, viņā zīniējūmuš, notis un dzejoļus, kurus viņš tai bijā pārrakstījis. Kaimiņi, višu uzzinājuši, brīnījās par viņas pastāvību Un ziņkārīgi gaidīja varoni, kas beidzot nāktu un uzvarētu šīs jaunavīgās Artemīzijas skumjo uzticību.

Pa to laiku karš bija ar slavu pabeigts. Mūsu pulki atgriezās no ārzemēm. Ļaudis skrēja tos sagaidīt. Mūzika spēlēja jaunapgūtās dziesmas: Vive Henii Quatre!\ Tiroles valšus un ārijas no Džokondas. Virs­nieki, kas karā bija aizgājuši gandrīz vai zēnu gados, atgriezās, kauju gaitās nobrieduši, apkārti krustiem. Kareivji jautri tērzēja savā starpā, ik brīdi savā runā iejaukdami vācu un franču vārdus. Neaizmirstams laiks! Slavas un sajūsmas laiks! Cik spēcīgi sita krievu sirds pie vārda tēvija! Cik saldas bija atkal­redzēšanās asaras! Ar kādu vienprātību mēs apvieno­jām tautas lepnuma un mīlas jūtas uz valdnieku! Un cik aizkustinošs bridis tas bija viņam!

Sievietes, šīs krievu sievietes, toreiz bija brīnišķī­gas. Viņu parastais aukstums bija izzudis. Viņu jūsma patiesi bija apburoša, kad, uzvarētājus sagaidot, viņas sauca: urā!

Un gaisā cepurītes svieda.

Kurš no toreizējiem virsniekiem neatzīs, ka krievu sievietei viņš parādā par labāko, vērtīgāko balvu? …