Reiz vecīte viena pati sēdēja viesistabā un izlika grandpasjansu, kad Burmins ienāca un tūliņ apjautājās pēc Marjas Gavrilovnas. — Viņa ir dārzā, — vecīte atbildēja, — ejiet pie viņas, es jūs gaidīšu šeit. — Burmins aizgāja, bet vecīte pārmeta krustu un nodomāja: varbūt jautājums šodien arī atrisināsies!
Burmins atrada Marju Gavrilovnu pie dīķa zem vītola ar grāmatu rokā, tērpušos baltā tērpā, kā īstu romāna varoni. Pēc pirmajiem jautājumiem Marja Gavrilovna tīšuprāt mitējās sekmēt sarunu, tādējādi pastiprinādama abpusējo samulsumu, no kura varēja izglābties tikai ar pēkšņu un apņēmīgu izrunāšanos. Tā arī notika: Burmins, sajuzdams apgrūtinošo stāvokli, sacīja, ka sen jau meklējis gadījumu atklāt viņai savu sirdi, un lūdza brīdi uzmanības. Marja Gavrilovna aizvēra grāmatu un nodūra acis par zīmi, ka ir ar mieru.
— Es jūs mīlu, — Burmins teica, — es jūs kaislīgi mīlu … (Marja Gavrilovna pietvīka un nodūra galvu vēl zemāk.) Esmu rīkojies neapdomīgi, ļaudamies mīļam paradumam, paradumam jūs ik dienas redzēt Un dzirdēt… (Marja Gavrilovna atcerējās St.