Paklausīju viņiem, taču mani pārņēma neizprotams nemiers; šķita, kāds mani tā vien gumdī. Un putenis itin nemaz nemitējās; neizturēju, atkal pavēlēju jūgt un braukt pa visu puteni. Važonis bija sadomājis laisties pa upi, kas par trim verstīm saīsinātu ceļu. Krasti bija aizputināti; važonis nepamanīja vietu, kur jāizbrauc uz ceļa, un mēs nokļuvām svešā pusē. Putenis nerimās; ieraudzīju uguntiņu un liku doties turp. Mēs iebraucām sādžā; lauku baznīciņā mirgoja uguns. Baznīca bija atvērta, pagalmā stāvēja vairākas kamanas; uz lieveņa staigāja ļaudis. «Šurp! šurp!» vairākas balsis uzsauca. Liku važonim pieturēt. «Apžēliņ, kur tu kavējies!» man kāds teica. «Līgava paģībusi; mācītājs nezina, ko darīt; mēs bijām gatavi braukt atpakaļ. Kāp laukā veicīgāk.» Klusēdams izlēcu no kamanām un iegāju baznīcā, ko vāji apgaismoja divas vai trīs sveces. Meitene sēdēja uz soliņa baznīcas tumšajā kaktā; otra viņai rīvēja deniņus. «Paldies dievam,» tā teica, «beidzot jūs ieradāties. Jūs gandrīz nogalējāt jaunkundzi.» Vecais mācītājs pienāca pie manis un jautāja: «Vai pavēlēsiet sākt?» — «Sāciet, sāciet, tētiņ,» izklaidīgi atbildēju. Meiteni piecēla. Man viņa šķita glīta .. . Neizprotama, nepiedodama aušība … nostājos viņai blakus pie altāra; garīdznieks steidzās; trīs vīrieši un istabene balstīja līgavu un nodarbināti bija tikai ar viņu.