Adrians Prohorovs vienmēr bija īdzīgs un domīgs. Klusēšanu viņš pārtrauca, tikai lai izrātu savas meitas, kad notvēra tās bez darba raugāmies pa logu uz garāmgājējiem, vai arī, lai par saviem darinājumiem uzprasītu pārmērīgu cenu no ļaudīm, kam gadījās nelaime (bet dažreiz arī prieks) tos iegādāties. Un tā Adrians, sēdēdams pie loga un tukšodams septīto tējas tasi, pēc sava paraduma bija nogrimis bēdīgās pārdomās. Viņš domāja par lietus gāzi, kas pirms nedēļas pie pašiem pilsētas vārtiem bija pārsteigusi atvaļinātā brigadiera bēres. Daudzi apmetņi no lietus saruka, daudzas cepures sašķobījās. Adrians paredzēja neatliekamus izdevumus, jo viņa senais apbedīšanas tērpu krājums atradās nožēlojamā stāvoklī. Zaudējumu viņš cerēja uzvelt vecajai tirgonei Trju- hinai, kura jau apmēram gadu atradās pie miršanas. Taču Trjuhina mira Razguļajas ielā, un Prohorovs baidījās, ka viņas mantinieki, lai gan solījušies, diez vai vīžos sūtīt pēc viņa tādu gaisa gabalu un, kas zina, salīgs ar kādu tuvāk atrodamu uzņēmēju.
Šīs pārdomas pēkšņi pārtrauca trīs brīvmūrnieciski klauvējieni pie durvīm. — Kas tur ir? — zārcinieks jautāja. Durvis atvērās, un vīrs, kurā pēc pirmā acu uzmetiena varēja pazīt amatnieku vācieti, ienāca istabā un ar jautru izskatu tuvojās zārciniekam.