Pēdējo reizi ilgi un vērīgi nopētījis ne ar ko nepār­traukto jūras aploci, Deivids Grīfs nolaidās no zāliņa un, visas cerības zaudējis, lēnām nokāpa pa veblīnēm uz klāja.

—   Leu-Leu atols ir nogrimis, mister Snov, — viņš teica jaunajam stūrmanim ar izbiedēto seju. — Ja vien navigācijas zinībām vēl kaut cik var ticēt, tad šis atols droši vien atrodas zem jūras, jo mēs divas reizes esam pārbraukuši tam tieši pāri… labāk sakot, vietai, kur tam vajadzēja atrasties. Vai nu tas ir tā, vai arī sabo­jājies hronometrs, jeb vai es esmu aizmirsis visu, ko zinu par navigāciju.

—   Tas laikam gan būs hronometrs, ser, — stūrmanis apliecināja savam saimniekam. — Zināt, es taču izdarīju novērojumus arī pats uz savu roku un apstrādāju tos, un tie pilnīgi saskan ar jūsējiem.

—   Jā, — noņurdēja Grīfs, īgni pamezdams ar galvu, — un tur, kur krustojas jūsējās sommerlīnijas un manējās tāpat, tur ir punkts, kur jāatrodas Leu-Leu centram. Vai­nīgajam jābūt hronometram — vai nu tas noslīdējis par kādu iedaļu, vai atgadījies kas cits tamlīdzīgs.

Viņš paspēra dažus soļus līdz reliņam un atpakaļ, tad pameta bažīgu skatienu uz «Tēvoča Tobija» sliedi ūdenī. Šoneris, no pakaļgala pūšot diezgan pastiprai brīzei, brauca ar deviņu vai desmit mezglu ātrumu.

—   Labāk iegroziet to tuvāk pie vēja, mister Snov! At­stājiet tikai mazās buras un ļaujiet kuģim kreisēt pret vēju ar kādu divu mezglu ātrumu! Sāk nomākties, un es nedomāju vis, ka šonakt izdosies novērot zvaigznes; tā­pēc tagad mums atliek tikai noturēties uz vietas pret vēju, pēc rītrīta novērojumiem aprēķināsim platuma grā­dus un uzmeklēsim Leu-Leu, braukdami pa tās platuma grādu.