No visiem šoneriem, kas piederēja Deividam Grifam, «Tēvocis Tobijs» — plats, smagnējiem rangouta kokiem, augstu virsūdens bortu un stāvu holandiešu tipa priekš- vadni — bija visgausākais, vispamatigāk būvētais, tālab arī visizturīgākais, un uz to droši varēja paļauties. Kuģa parastais maršruts veda pa Banka un Santakrusa salu grupām un starp ziemeļrietumos izkaisītajiem atsevišķajiem atoliem, kur Grifa iezemiešu tirgotāji vāca kopru, ka- retes bruņurupučus un pa reizei, ja gadījās, arī kādu tonnu pērienu. Tā kā skiperi bija nolikusi gultā sevišķi nikna drudža lēkme, Grīfs bija palaidis viņu atvaļinājumā un pats pārņēmis «Tēvoča Tobija» vadību tā reisā pa atoliem, kas notika ik pusgadu reizi. Viņš bija nolēmis vispirms aizbraukt uz Leu-Leu, kas atradās vistālāk, bet tagad izrādījās, ka nomaldījies jūrā, jo hronometrs rāda zilus brīnumus.
IITonakt neparādījās neviena zvaigzne, un nākamajā dienā arī saule nebija redzama. Visapkārt zvilnēja neciešami smacīga nekustība, ko reizēm sarāva spējas vēja brāzmas un pēkšņas lietus gāzes.