—   Pilnīgi vienis prātis ar jums. — Grīfs paraudzījās uz kajītes pulksteni un posās doties pie miera. — Viņš ir jūrnieks. Jūrnieki viņi ir visi trīs. Bet salinieki viņi nav. Šinīs ūdeņos viņi ir iesācēji.

Snovs atkal iesvilpās.

—   Bet «Emīlija L.» ir gājusi bojā ar visu apkalpi, — viņš atsaucās. — Mēs taču to zinām. Viņi te tagad ir tikpat kā izsēdināti uz vientuļas salas, kamēr atgriezīsies Svizins Hols. Tad viņš tos saņems ciet ar visām pērle- nēm.

—   Vai arī tie sagrābs viņa šoneri.

—   Ceru, ka viņi to izdarīs! — Snovs atriebības kārē nomurmināja. — Derētu gan kādam aplaupīt viņu pašu! Vēlētos, kaut varējis ielīst viņu ādā! Tad gan es norē­ķinātos par tiem sešdesmit tūkstošiem.

Pagāja nedēļa, un pa šo laiku «Tēvocis Tobijs» bija sagatavots izbraukšanai jūrā, bet Grīfs bija pratis atbrī­voties no katrām aizdomām krastmalas bandas acīs. Pat Gormens un Votsons noticēja, ka Grīfs ir tas, par ko uzdodas. Visu nedēļu Grīfs lūdzas un kaulējās ar tiem, lai uzdod salas garuma grādu.

—   Jūs taču negribēsiet pamest mani šeit bojāejai, — viņš pēdīgi sāka uzstāties stingrāk. — Es nevaru orien­tēties pēc sava hronometra, ja nezinu jūsu garuma grādu.

Hols pasmējās, bet atteicās.

—   Jūs esat pārāk labs navigators, mister Enstej, gan jau sameklēsiet Jaungvineju vai kādu citu cietzemi.