Atgriezies uz «Tēvoča Tobija», Grifs piecēla Džeki-Dže- kiju no guļvietas. Viņš tam sīki aprakstīja, kur atrodas barakas, un lika tongietim klusām aizpeldēt pie tām no otras puses un aprunāties ar kanakiem. Pēc divām stundām Džeki-Džekijs atgriezās. Viņš purināja galvu, stāvēdams Grifa priekšā, un ūdens no viņa tecēja straumēm.
— Ļoti jocīga lieta, — viņš ziņoja. — Viens balts virs viss laiks būt tur. Viņam liela šautene. Viņš gulēt iekšā ūdens un sargāt. Pulkstenis varbūt divpadsmit, nākt otrs balts vīrs un ņemt šautene. Pirms balts vīrs iet uz gulta. Otrs balts vīrs palikt tur ar šautene. Labi nebūt. Mans nevar runāt ar kanakas. Mans nākt atpakaļ.
— Vilks ar ārā! — Grīfs teica Snovam, kad tongietis bija atgriezies savā kojā. — Es saožu kaut ko vairāk nekā pērlenes vien. Tie trīs stāv sardzē pie saviem kanakiem. Ja šis cilvēks ir Svizins Hols, tad es arī tas esmu.
Snovs iesvilpās, jo viņam pēkšņi kas iešāvās prātā.
— Uzminēju! — viņš izsaucās.
— Bet es pateikšu, ko jūs uzminējāt, — Grīfs attrauca. — Jums ienāca prātā, ka «Emīlija L.» ir bijis viņu šoneris?
— Tieši tā. Viņi te velk ārā pērlenes un izpūdē tās, kamēr kuģis aizbraucis vēl pēc citiem nirējiem vai arī provīzijas — varbūt abiem kopā.