Džeki-Džekijs pasmīnēja. — Mans taisni tāpat. Viss, kas iekšā būt, nākt ārā. Tas vienmēr tā pirms stiprs pūtiens. Bet «Tēvocis Tobijs» dūšīgs. Viņš iet cauri visam.
— Labāk uzvelciet vētras buru grotmastā un negaisa klīveri! — Grīfs teica stūrmanim. — Neaizmirstiet visas buras sarēvēt līdz pēdējam pirms noņemšanas! Nemaz nevar zināt, kas viss mums vēl var noderēt. Uzlieciet du- bultcēziņus, ja jau reiz ķeraties klāt!
Pēc stundas tajā pašā pilnīgajā bezvējā, smacējošajam spiedīgumam augot augumā, barometrs noslīdēja līdz 29,70. Stūrmanis bija jauns, viņam trūka pacietības rāmi gaidīt neizbēgamo. Uz mirkli pārtraucis nemierīgo soļošanu šurp un turp, viņš pavēcināja rokas.
— Ja jau tai jānāk, būtu reiz nākusi! — viņš izsaucās.
— Kas par jēgu mētāties te neziņā! Lai nāk kaut visļaunākais, bet tad lai arī nāk, ka mēs varam zināt, kas tas ir! Jauka jezga — nomaldījušies ar niķainu hronometru, bez tam vēl vētra, kas nemaz negrib pūst!
Mākuļiem appinkuļotā debess pieņēma neskaidru vara krāsu un šķita kvēlojam kā milzīga nokaitēta katla iekšiene. Neviens pats vairs nepalika apakšā. Iezemiešu matroži bikli pulcējās grupiņās kuģa vidusdaļā un priekš- klājā, runājās klusinātās balsīs un bažīgi raudzījās draudīgajās debesīs un tikpat draudīgajā jūrā, kas vēla garus, gausus, eļļainus viļņus.